HEKATES RITUĀLS

 

HEKATES RITUĀLS

Svētais Piecstūris - Πεντάγραμμον - Liesmojošā Tumšo Mistēriju Zvaigzne - kura dod piekļuvi Piecām Melnām Plūsmām, kuras ir radušās Pirmatnējā Haosā un Piecu Atjaunoto Antilogosu atmodināšana, kuri sevī iemoeso Patiesās Gribas Zvaigžņu Bruņiniekus, kuri atver Piecus Melnos Vārtus: 

1. Pagriezieties ar skatu uz Ziemeļiem - tur, kur zem mūžīgā ledus kalniem, Zeme glabā Senās Atmiņas par mūsu Svēto Pirmdzimteni, -  es redzu ar savu iekšējo redzi Aherona  [Αχέρων] Tumšos Ūdeņus un pārvarot tajos ielietās šīs Pasaules Skumjas, Nedzimušajā es stiprinu savu Garu… Es atveru Pirmos Haosa Vārtus! 

 2. Pagriezieties ar skatu uz Rietumiem - tur, kur šīs Pasaules Saule sastop savu Nāvi un Gaišie Dievi bēg bailēs no Tā Tuvošanās, Kurš valda Nāvē, - es redzu ar iekšējo redzi Spokainos Stiksa  [Στύξ] Ūdeņus un, pārvarot tajos ielietās Šausmas, kuras pārdzīvo garīgā ceļa gājējs Apskaidrības Brīžos, Nesatricināmajā es stiprinu savu Garu… Es atveru Otros Haosa Vārtus! 

3. Pagrizieties uz Dienvidiem - tur, kur liesmojoša Uguns sadedzina cilvēku putekļainās cilvēku sapņu lupatas, es redzu ar iekšējo redzi Ugunssārtos Piriflegona [Πυριφλεγέθων] Ūdeņus un, pārvarot Sāpes, kuras rodas zaudējot cilvēcisko formu, Nemirstīgajā es stiprinu savu Garu… Es atveru Trešos Haosa Vārtus!

4. Pagriezieties ar skatu uz Austrumiem - tur, kur Debesīs uzlec (iepriekš šīs Pasaules Saule!...) Rīta Zvaigzne, Mirdzošais Lucifers, - ar iekšējo redzi es redzu Zilganmelnu Zvaigžņu Gaismas blāzmu, neredzamu miesīgām acīm, Kocita  [Κόκυτος]  Ūdeņus un, atstājot pagātnē Vaidus un Asaras par zaudētām ilūzijām izšķērdēta laika, kratot šīs Pasaules Gaisu, Nemainīgajā es stiprinu savu Garu. Es atveru Ceturtos Haosa Vārtus! 

 5. Ieskaties sevī, savā Mirdzošās Tumsas Centrā, Sirds Mājvietā, Pirmatnējā Tukšumā -  Tur, kur Melnā Saule VIENMĒR  Nomodā atrodas zenītā, kur Laika nav, ir tikai MŪŽĪBA aiz mūsu visu sapņu robežām, - Visuattīrošiem Letas [Λήθη] Ūdeņiem, starumēm attīrīti kā Ēters, ar iekšējo redzi es redzu savu Patieso Dabu, atgriežot sevī NEDZIMUŠĀ Atmiņu… Es atveru Piektos Haosa Vārtus!

Oda Hekatei (Alisters Krouli)

Ak, trīskāršā Tumsa! Ak, drūmā varenība!

Ak tu, Mēness, kura mirstīgiem apslēpta!

Ak, draudīgā medniece!

Ak dēmon, kurš valda pār zaudējušiem valstību!

Ak, spīdums un karstums, kurš nāk no tavām krūtīm!

Tavas krūtis ar asinīm pildītas!

Slēpjoties no maigā pavasara,

Nesu tev upurdāvanu

Tur, kur mirdz ar kapu gaismu altāris.

Lūk upurdāvanas:

melns suns;

nakts Zieds,

Kurš ir izaudzēts krēslā un noplūkts tumsā,

Zem kūstošā Mēness,

Pusnakts stundā,

Lemts rītausmai;

Un šis melnais jērs,

No nogalinātās mātes

Melnā klēpja.

Pieņem dāvanas, dieviete, un ieklausies,

Kā mostas dziesma no Pazemes

Tavs izredzētais priesteris.

Šajā krastā virs Okeāna,

Kur paisuma robeža sasniedz Tumsas ceļu, kura ietek bezdibenī,

Pieglaužas neizsakāmā skūpstā

Pie tavas vēlmes augstākā noslēpuma

Un miglā es iedegšu liesmu,

Kad nostāsies aplī

Paklausīgie manai lirai

Tavu garu Mežonīgie bari un ganāmpulki.

Kad gari mani ieskauj

Un ies man apkārt

Skanot kapu skaņu dziesmām

Bezķermeniskā apļa deja,

Un gari kautrīgi no manis sejas slēpjot.

Starp nezināmiem blāviem kapiem

Es atnesīšu briesmīgu ziedojumu

Tev, ak, zemes bailes, pazemes liktens

Un debesu sitiens!

Es dzirdu tavu vilku gaudošanu!

Es dzirdu tavas briesmīgās svītas - suņu rūkoņu,

No sirds vētras, kuras tu nāc;

Un migla tev apkārt aug arvien ātrāk nekā 

Tavs veidols parādās caur naktij.

Bet redzami man vienam,

Acis mirdz caur tumsu

Un bāla sejas maska,

Kura nezin citus glāstus

Kā vien miroņa skūpstu.

Ak, visuma grāvēja!

Ak, dieviete!

Tikai vien es starp dzīvajiem

Tevi es šobrīd piesaucu!

No aizmirstības,

Ko dāvā tu, es neatjēgšos nemūžam!

Un lai upes plūst 

Pie tavām kājām:

Lēni un miegaini

Lai straume līst no atvērtām vēnām

Zem skatiena, kas uz visiem laikiem apbūra

Mans iemīlējies gars!