Atribūti
Tempļa centrā ir melns altāris, kauss ar
sarkanvīnu. Sārta svece.
Thelema svētās grāmatas ar grāmatzīmi
Liber Cheth Vel Vallum Abiegni
Atu "Iekāre", "Rati"
Vīraks – vīraka koka sveķi
Mugurā sārts apmetnis vai halāts
Templis ir piepildīts ar Babalon
piederumiem. Uz altāra var būt arī talismani, kas tiks uzlādēti rituāla laikā
ar Babalonas svētību.
Rituāls
Iesvēta un atver templi.
Zvana ar zvaniņu 3-5-3.
Saka: Es ticu vienīgai Zemei, mūsu kopīgai Mātei, un vienai Dzemdei, no kuras
iznākuši visi cilvēki un kurā viņi dodas pie miera, Noslēpuma Noslēpumam, un
Viņas vārds ir BABALON.
PIRMĀ BABALON PARĀDĪŠANĀS
Lasījums
Es esmu Izīda, un tikai no manis ir dzīvi
Un dzīves mitrā svelme,
un nāves aukstums
Un zvaigznes, un jūra
un mēness briedums,
Un ciešanu noslēpums
un bauda,
Es- māte! Es – zemes
miesa, kas uzziedējusi pavasarī!
Es – maigas viļņa
šļakatas, kas noliecas pret vilni,
Viss atgriezīsies:
gan dzīvība, gan nāve, gan kaisle un atriebība, gan tumsa – pie manis!
Pie manis!
Es esmu Hatora, un ar savu skaistumu
es aizēnoju rītausmas degsmi,
Un arī augli, kas pielijis ar rudens zeltu,
Un arī pašu sievieti – radīšanas kroni.
Es esmu upuris, priesteris un templis vienā būtnē,
Es esmu žēlastība un mīlestība, es – tiesneša spēks
Un viss, kas ir: gan dzīvība, gan nāve, gan kaisle un atriebība, gan tumsa – ir
mani!
Ir mani!
Es esmu Venēra, zemes gaisma un mīlestība,
Es esmu dāsnums mutei
un svētības asarām,
Neauglīgu glāstu
nogurdinošs plūdums,
Un slāpes, kuras
nezin remdinājumu.
Es esmu templis, kurā
Tu nepārstāji alkt,
degot cerības un
veltīguma ugunīs
Es esmu tā uguns! Es
– liras vaids; Es – aicinājums un dziesma, un kaisle un sapņu nāve! Sapņu!
Es esmu pats Grāls, un paradīze, kas apslēpta tajā:
Tavas dvēseles uzziedējušais tuksnesis,
Rītausmas zvaigzne uz Tavas pieres,
Tava valdniece un Tava verdzene,
Ak, saldenā plūsma, aizmiedz uz gultnes
manos bezgalīgajos ūdeņos! Pieglaudies man,
Atgriezies, ak dzīvība un nāve, ak, kaisle un atriebība, ak, gaisma un tumsa,
pie manis!
Pie manis!
BABALON PIESAUKŠANA
Ak, valdniece, es piesaucu Tevi netiklās un svētītās
padauzas veidolā – Dievu māti – Babalon!
Tevi, Tevi es piesaucu!
Es piesaucu Tevi ak, mīlestības Dieviete, kā 49
ziedlapu Rozi.
Es dzeru rasas lāses, kas notek no Tavām ziedlapām!
Tevi, Tevi es piesaucu!
Es piesaucu Tevi Jaunavas Marijas veidolā!
Tevi, Tevi es piesaucu!
Tu – neizzināmā – slepenajā akmenī, tālā un vientuļā
Saprašanā!
Tevi, Tevi es piesaucu!
Tu Babalonas brīnišķās meita, ko viņa dzemdējusi no
Visa esošā tēva!
Tevi, Tevi es piesaucu!
Es piesaucu Tevi nenogurdināmas Dievu dejotājas
Devadasi veidolā!
Es piesaucu Tevi kā visu augstāko Nuit!
Tevi, Tevi es piesaucu!
Ak, valdniece, es piesaucu Tevi netiklās un svētās
padauzas veidolā – Dievu māti – Babalon!
Jaunavu var pievilināt ar viltu; Māti var maidzināt
ar lūgumiem; bet ko var pateikt senajai Padauzai?
Tevi nevar iekarot ar mīlestību, jo Tu esi
mīlestība. Tev jau viss ir un mēs Tev neesam vajadzīgi.
Tevi nevar uzpirkt ar zeltu, jo visi zemes valdnieki
un ģenerāļi, un visi debesu Dievi apbēra Tevi ar dāvanām. Tev jau viss ir un
mēs Tev neesam vajadzīgi.
Tevi nevar iekarot ar zināšanām, jo ikvienu zināšanu
Tu esi noraidījusi ar nicinājumu.
Tevi nevar iekarot ar prātu, jo Tavs Valdnieks ir
Prāts. Tas viss Tev jau ir un mēs Tev neesam vajadzīgi.
Es piesaucu Tevi ak, mīlestības Dieviete, kā 49
ziedlapu Rozi
Tu esi Roze, kas iegremdēta verdošā katlā uz
zili-zaļas liesmas-tāpat arī es aizeju bojā šajā nemitīgi burbuļojošajā virumā.
Tevi, Tevi es piesaucu!
Ak, Māte! Lai Tevī dzimst līdzcietība pret zemes
bērniem! Vai tad par maz, ka Roze liesmo no manas sirds asinīm un tās ziedlapu
skaits ir septiņreiz septiņi?
Es dzeru rasas lāses, kas notek no Tavām ziedlapām!
Tu Svētīta, Svētīta, Svētīta!
Tevi, Tevi es piesaucu!
Gaisma, Dzīvība un Mīlestība – trīs gaismas tumsā
pie Tavām kājām; Viss Visums, kas pilns ar zvaigznēm ir vien kā rasas pilieni,
pār kuriem Tu ej! No Rozes notek rasa medus krāsā. Un es stāvu zem šīs rasas
ūdenskrituma.
Tevi, Tevi es piesaucu!
Zelta dzirksteles riņķo: to virpulī ir zilas debesis
un purpura kalni, bet pašā vidū paugurs apaudzis ar smaragdzaļām sūnām, kas
mirdz rasā, kura notek no Tavām ziedlapām. Un es esmu atgūlies sūnās, atmetis
galvu un dzeru, dzeru, dzeru, dzeru, dzeru šo rasu. Es piesaucu Tevi Jaunavas
Marijas veidolā.
Tu Jaunava ar varavīkšņu spārniem, ietīta zaļumā un
sudrabā. Daudzkrāsu liesmas mēles iznāk no Tevis. Tava piere ir vainagota ar
mēnesi un mēness mirdz uz Tavas sirds, bet Tavu sandaļu loki ir kā sudrabaini
pusmēneši. Es piesaucu Tevi!
Tu – visu debesīs dzīvojošo Karaliene, un karaliene
visiem tīrajiem uz zemes, un visu ellē mītošo burvju karaliene. Tevi, Tevi es
piesaucu!
Tu – neizzināmais – slepenā akmenī, neaizsniedzamā
un vientuļā Sapratne! Tu noaudi Sārto Rozi ar 49 Ziedlapām. Tu esi mēness lēkts
pusnaktī un Tu kronētā uz zvēra sēdošā meitene.
Tevi, Tevi es piesaucu!
Es piesaucu Tevi nenogurdināmas Dievu dejotājas
Devadasi veidolā!
Tu esi milzīgs sarkana uguns stabs, kas griežoties
traucas, rēcot un dārdot. Un apkārt Tev ir četras kolonnas, un uguns stabs dejo
kolonnu vidū. Un uguns ir Tava apģērba apakšmala, bet Tu pati – varena Dievība!
Tu griežoties dziedi dīvainā balsī paātrinot
piedziedājumu: “ Es savācu visus tīros garus un tos visus iepinu savas uguns apmetnī.
Es, kā uguns, apriju cilvēku dzīves un manās acīs dzirkstī viņu dvēseles. Es –
varenā burve; es esmu gara iekāre. Savā dejā es savācu priekš savas mātes Nuit
visu to galvas, kas kristīti ar dzīvības ūdeni. Es – gara iekāre, kas aprij
cilvēka dvēseli. Es esmu sagatavojusi mielastu adeptiem, un kas to pagaršos,
ieraudzīs Dievu.”
Ar savu deju es noaudu Sārto Rozi ar 49 ziedlapām.
No telpas starp kolonnām nāk tīras zaļās uguns stari un es izgaistu Rozes
centrā.
Tiek uzsākta vispārēja meditācija-vizualizācija uz kārtīm
"Rati" un "Iekāre":
Lasījums
Esmu klusā, bezvēja
karstumā degošā tuksnesī.
Manu acu priekšā parādās redzējums par ratiem. Manu ceļu aizšķērso
milzu, bruņota kareivja ratu vilcēja figūra. Viņa rokās ir sarkans aplis, kas
griežas ar lielu ātrumu. Bet tad sarkanais aplis pārvēršas par Babalonas trauku,
par Grālu.
Es to redzu vienlaicīgi tuvu un tālu, no augšas un apakšas. Tas ir neticami
spīdošs zelta krāteris, virpulim līdzīga piltuve, kas iesūc sevī visu esošo...
Ar grūtībām atraujot skatu no Grāla, es redzu VIŅU sēžam uz Zvēra, tā,
kas paceļ šo Grālu un nes to caur Bezdibeni...
Un es dzirdu viņas balsi: “Bet tagad es esmu ekstāze. Un iekāre un
izmisums. Es esmu Jaunava un Zvērs. Un Grāls, ko paceļ jaunava. Es jūtu sāpes
katrā savā iemiesojumā. Ar katru savu daļiņu. Jo mans Grāls pieskaras
bezdibenim. Pieskarties kailam vadam nav tik sāpīgi kā turēt manu trauku.”
Un pēkšņi es saprotu, KAS man ir jādod - mana Dzīve, manas asinis, sevi
pašu, Manu būtību. KAM? Pašam sev. Tam, kas es esmu Mūžībā. Nepilnīgam, bet topošam
DIEVAM. Saplūst ar Sevi, kļūt par Sevi. Tā arī ir visas savas asins atdošana līdz
pēdējam pilienam Viņas Grālā. Es dzirdu pagaidām neredzamo Putnu saucienus...
Sākumā klusi un lēni, tad pakāpeniski paātrinot un
palielinot skaņu, 11 reizes sauc: Babalon,
Babalon, ...
Pēc kā strauji apklust.
Tad turpina:
Tu esi skaista,
ak, Babalon, un iekārojama, jo tu esi padevusies visām dzīvajām radībām un ar
savu vājumu esi pārvarējusi viņu spēkus. Jo, apvienojoties ar viņiem, Tu
sasniedzi. Tāpēc viņi tevi sauc par Sapratni, ak, Babalon, Nakts Valdniece!
Paņem trauku
ar ūdeni un sāli.
Saka:Skaistums ir neizsakāms – degšanas centrā, kur liesmo ziedi.
Iedzer sālsūdeni sakot: Diemžēl man Tava prieka slāpes ir izžāvējušas kaklu,
un es nespēju dziedāt. Es uztīšu no savas
mēles atspoli un staigāšu pa nezināmām upēm. Varbūt
mūžīgais sāls pārvērtīsies saldumā un slāpju ilgas no manas dzīves pazudīs.
GRĀLA
IESVĒTĪŠANA
Paņem no altāra Grālu un paceļ to augstu
virs galvas. Tad
pieliek to pie sirds un simboliski ielej tajā
visas savas asinis caur Anahata (sirds) čakru. Kad Grāls ir
paņēmis svēto asinis čukst:
Tas ir Svētā Grāla noslēpums, viņš ir arī
Dievmātes, Sarkanās Priesteriene, svētais trauks,
Babalon, negantību māte, haosa līgava, tā,
kas jāj ar mūsu Valdnieku, zvēru.
Izlejiet visas savas asinis — savu dzīvi —
viņas netiklības zelta kausā.
sajauciet savu dzīvi ar ikviena dzīvi,
neslēpjot nevienu pilienu.
Svētīgi ir svētie, jo viņu asinis ir
sajaukušās biķerī un vairs netiks sadalītas.
Jo Skaistā Babalon, negantību Māte,
zvērēja pie savas svētās kteis, ka viņa neatkāpsies
no savas laulības pārkāpšanas, kamēr viņā nebūs sakrājušās visas dzīvības
asinis, kamēr tās nesabiezēs vīnā, un nebūs nogatavojušās, un nebūs iesvētītas.
Paceļ ar abām rokām Grālu virs galvas un
skatās uz to nenovēršoties.
Saka: Lai tas, kura asinis tajā
ir ieplūdušas, redz šo biķeri, jo vīns šajā biķerī ir svēto asinis.
Vīna
iesvētīšana:
Ielej vīnu no vīna trauka Grālā, piepildot to, un pēc tam sasalst
transā skatoties uz Grālu, ar abām rokām apņem Grālu, iegremdējot tajā skatienu,
saka:
Ak, kristāla sirds! Es, Čūska, aptinu sevi
ap Tevi; ar savu galvu es ienirstu Tavā kodolā, ak, mīļais Mans Dievs! Gluži kā
dievbijīga sieva, kas uz rēcošajiem, vēja atvērtajiem Mitilēnas augstumiem aizmet
liru un savus matus izpurinot liesmojošā nimbā metas lejā, iekšā mitrajā
radīšanas sirdī, tāpat es, ak, Kungs, mans Dievs!
noskūpsta Grālu un ieelpo (nepūš!) uz vīna.
Ar skūpstu elpu es uzbudināja viņu un tas kļuva
par Svētā Vakarēdiena asinīm.
Un tie, kas dzēra no tā, tie apreiba.
Tā viņi pieņēma šī svētā trauka
Sakramentu,
jo Asinis ir Dzīvība!
Un tā viņa sēž no dzemdībām uz dzemdībām;
un taisnīgajiem nebūs apnikuši viņas skūpsti.
Un šis perfektais vīns kļūs par <
kvintesenci un eliksīru... >; un tā tas būs dzemdībās un dzemdībās, līdz
pasaules sabruks un mainīsies gadsimts pēc gadsimta, un Visums tiks atklāts kā
Roze un aizvērts kā Krusts, kas salokās kubā.
UZŅEMŠANA
Saka:Mans vīns līst tiem, kas nezina vīna garšu. Viņus apreibinās vīna
tvaiki, un manas mīlestības spēks dzemdēs varenus bērnus no viņu jaunavām.
Izdzer vīnu un noliek tukšu Grālu uz altāra.
Es izšķīstu tavā slepenajā miesā; Es zaudēju
sevi; Es dzīvoju tevī. Es degu drudžainos sapņos, mani ielenc murgi. Es ilgojos
pēc beigām, bet baidos no neizbēgamā. Es jūtu: tu mani uzsūc, un es mirstu.
Mani kauli, manas vēnas, mana dzemde, viss izšķīst, paliec tikai Tu viena. Es skatos tavās senajās acīs un mani pārņem aizmirstība. Es skūpstu tavas acteku lūpas un jūtu
gruzdošu medu, kas mani mūžīgi vilina arvien tālāk un tālāk...
Mans prāts ir apreibināts līdz pēdējiem
dziļumiem, tas apreibis no Rozes rasas. Tava sirds ir mana Sirds; nav
atšķirību, ak, mīļotā! Kad es iekļūšu Tavas Bezgalīgās Rozes Sirdī, tur Es
atradīšu Sevi. Bet es nekad nenākšu pie sevis, tikai pie Tevis.
Ak, mans Dievs! Ļauj man vienā pēdējā
ekstāzē panākt savienību ar Daudziem! Jo tā ir Mīlestība, un tās mīlestība ir
viena; un šo mīlestību viņa ir sadalījusi mīlestības bezgalībā, no kurām katra
ir vienāda ar šo Vienu Mīlestību; tādējādi no likuma un gaismas tā ir pārgājusi
uz pirmssākuma vientulības un tumsas sākumu. Jo tas ir tik piemērots, lai
mūžīgi noslēptu Tās mirdzumu.
MĪLESTĪBA IR
LIKUMS, MĪLESTĪBA SASKAŅĀ AR GRIBU.
zvana zvaniņu 10-1
un aizver Templi.